Manai māsai Oksanai personīgajās attiecībās neveicās tik gludi. Tā nu dzīvē bija iegrozījies, ka man netrūka uzmanības no pretējā dzimuma, bet viņu daudzi šķietami nepamanīja.
Sākumā tas viņu darīja skumīgu, taču ar laiku viņa pieņēma situāciju un dzīvoja tālāk.
Oksana tomēr apprecējās – tiesa gan, tikai 28 gadu vecumā. Taču pēc trim gadiem vīrs viņu pameta, jo viņiem nebija izdevies ieņemt bērnu. Viņai tas bija ļoti grūts dzīves posms, par kuru viņa nevēlējās runāt. Iespējams, tas viņai šķita vēl smagāk, jo tajā laikā man jau bija divi bērni.
– Negribu vairs te palikt. Braukšu uz ārzemēm strādāt, varbūt tur beidzot atradīšu savu laimi.
Un viņa aizbrauca. Ļoti ātri atrada darbu. Godīgi sakot, es viņai esmu ļoti pateicīga – daudzus gadus Oksana finansiāli atbalstīja mūsu ģimeni. Es nekad viņai to nelūdzu, viņa pati teica, ka mēs esot viņas vienīgie tuvinieki. Kad mana vecākā meita precējās, Oksana iedeva naudu kāzām. Viņa apmaksāja manu bērnu izglītību, sūtīja drēbes un pārtiku – viņa mūs atbalstīja visur un vienmēr.
Pavisam nesen māsa teica, ka grib atbraukt ciemos. Es ļoti nopriecājos – tagad mums ir grūti laiki, naudas gandrīz nav, un mums tiešām vajag palīdzību. Vīrs palika bez darba un tagad tikai sēž mājās. Un vēl – dēls drīz precēsies, bet jaunajam pārim nav, kur dzīvot.
Oksana atbrauca, apmetās pie mums, un tad paziņoja:
– Esmu izlēmusi atgriezties mājās. Gribu nopirkt dzīvokli un pieņemt bērnu no bērnunama. Esmu dzirdējusi, ka šobrīd ir daudz tādu bērnu.
– Tu tiešām esi pārliecināta, ka tagad ir īstais brīdis tam?
– Nezinu, bet esmu jau izlēmusi!
Pāris nedēļas vēlāk Oksana iegādājās lielu trīsistabu dzīvokli. Mums viņa varēja atvēlēt tikai trīs tūkstošus eiro, sakot, ka vairāk šobrīd palīdzēt nevar. Viņa jau bija uzsākusi dokumentu kārtošanu, lai uzsāktu bērna pieņemšanas procesu. Vai varat iedomāties? Viņai ir radinieki, kuriem nepieciešams atbalsts, bet viņa izvēlas ieguldīt savus finanšu līdzekļus šādā lēmumā! Un viņai jau nav vairs tik jauni gadi.
Es tiešām nezinu, ko domāt. Kā mēs tagad tiksim galā?
Lūdzu, pasakiet, ko man darīt? Kā pārliecināt māsu, ka viņai būtu daudz labāk atgriezties ārzemēs un turpināt sniegt atbalstu saviem tuviniekiem?
Dalieties ar saviem padomiem un domām komentāros!
